Jau ilgāku laiku apsvēru domu par pārcelšanos uz dzīvi laukos, prom no lielpilsētas steigas, trokšņa, daudzdzīvokļu mājas skaļajiem kaimiņiem, stresa, bezgaisa, visu veidu sadzīves un pārtikas piesārņojuma. Tā arī sapņoju par to vairākus gadus pētot lauku māju un viensētu pārdošanas sludinājumus. Vienmēr atduroties rezultātā pret vienu un to pašu problēmu - no kādiem ienākumiem iztikt, dzīvojot laukos. Tuvojoties vasarai sapratu, ka pilnīgi noteikti nevēlos to pavadīt Rīgā, izbraucot tikai nedēļas nogalēs un stāvot sastrēgumos.
Un te nu ir taisnība, ka ja cilvēks no visas sirds kaut ko ļoti vēlas, viņam tiek dota tāda iespēja. Ieraudzīju darba piedāvājumu kādā jaunā projektā zemnieku saimniecībā, ar iespēju dzīvot uz vietas. Darba pārrunas noritēja raiti, tikai darba devējs skatot manu CV, nekādi nespēja noticēt, vai es tik tiešām esmu uz to gatava J. Jau nākamajā dienā braucām apskatīt iespējamo darba un dzīves vietu. 80 km no Rīgas pa jauno Tīnūžu šoseju, un esam uz vietas. Izbraukājām ekskursijā arī pa Kokneses novada skaistajām ielejām, gar Daugavas un Pērses krastiem, sakoptām un pamestām lauku viensētām. Visu atpakaļceļu domāju, ko darīt, jo nākamajā dienā bija jādod atbilde citā darba vietā (Vecrīgā, komfortablos apstākļos un sev ierastā vidē), kur jau gandrīz biju devusi piekrišanu. Apsvēru visus iespējamos lauku dzīves riskus un neērtības, kuru bija gana daudz... vienlaikus domājot par to, cik bieži mēs dzīvē vadāmies pēc prāta, un sabiedrības stereotipu vadīti, nespējot sekot savai sirdsbalsij, baidoties kaut ko radikāli mainīt savā dzīvē .Tāpēc nolēmu vairāk neko neatlikt uz kaut kad vēlāk, vai citu reizi, un izvēlējos dzīvi un darbu laukos. Par to, kā man turpmāk gāja, jau pavisam drīz nākamajā sadaļā :)
Pilsētniece laukos (2.daļa)
Pilsētniece laukos (2.daļa)
Kaut arī esmu 100 % rīdziniece,
bērnībā vasaras bieži pavadīju laukos pie vecvecākiem, kuri bija īsti
laucinieki ar savu saimniecību. Viņi turēja lopus, audzēja linus un vectēvs
bija iekopis brīnišķīgu ābeļdārzu. Vecmamma auda ļoti skaistas vilnas segas un
linu galdautus ar sarežģītiem rakstiem. Tur es iemācījos daudzus lauku darbus
un arī vērpt dziju uz vecā ratiņa. Tās ir manas jaukākās bērnības atmiņas. Nu
tas viss ir aizgājis... bet vienmēr ir bijusi sajūta, ka manas saknes ir
palikušas tajā zemē. Pilsētā jūtos, kā pļavas zieds, kurš iestādīts plastmasas podiņā.
Projekta „Pilslejas dārzi” idejas autors ir ļoti atraktīvs, visneprātīgākām
un spontānām idejām atvērts cilvēks, ideju ģenerators un optipmists. Nepārtrauktā kustībā, darbībā un katru dienu desmitiem jaunu ideju,
kuru realizēšanā es arī tiku iesaistīta. Ir iekopta lauku
teritorija, ar dabīgi audzētiem augļiem, dārzeņiem, sakņu dārzu un dažādiem
garšaugiem, kurā šobrīd viss aug griezdamies. Tiks veidots arī garšīgāko
šķirņu ābeļu, ķiršu un plūmju dārzs. Tieši
blakus laukam top skaists veikaliņš no dabīgiem materiāliem ar apses skaidu
jumtu un atvērtu terasi, kurā dzerot garšīgu kafiju apmeklētāji varēs vienlaikus izbaudīt arī lauku romantiku. Varēs
iegādāties gan mūsu pašu, gan apkartējo zemnieku saimniecību izaudzēto
produkciju, apkārtnes pļavās ievāktās zāļu tējas, Latvijā ražotu īstu saldējumu
un amatniecības izstrādājumus. Ideja ir tāda, ka katrs pats var iet laukā,
dārzā, un salasīt, ko sirds kāro. Plānojas arī plaša atpūtas zona, makšķerēšana
un dabas taka.
Savās darba gaitās agrāk diezgan bieži biju iesaistījusies
jaunos projektos, tāpēc zināju, ka vienmēr tas ir saspringts, intensīvs darbs
ar bieži vien nenormētu darba laiku, kur visi dara visu. Tādēļ katru reizi sev
nosolījos – nekad vairs! Arī šoreiz bija nelielas bažas par to, bet domāju, ka
laukos jau viss pa mierīgo notiek. Lauki ir ideāla vieta, lai nodarbotos ar
amatniecību, kas ir mana sirdslieta, jo viss, kas vajadzīgs, ir dabā. Ar
nepacietību gaidīju to brīdi, kad bridīšu saules pielijušās, smaržīgās pļavās,
kad ezera siltais ūdens mani skaus...
Veikals Depo un K-rauta kļūst par manu galveno ikdienas iepirkšanās vietu. Pēc nedēļas intensīvas fiziskas slodzes + 180 km katru
dienu turp atpakaļ uz Rīgu, izlemju nakšņot uz vietas pagaidu
mājā – vecā lauku mājā, kuru pēdējais īpašnieks padomju laikos bija sācis
pārbūvēt. Tika ievilkta elektrība, ūdens dīķī 100m no mājas pa melnzemi un māliem, Tiklīdz uzlīst lietus, tā visapkārt neizbrienami un neizbraucami dubļi. Izvākts milzīgs
daudzums gružu, iztīrīti esošo iemītnieku (peļu) ekskrementi. Peles par manu
ierašanos nebija sajūsmā, un uzstājīgi demonstrēja savas pamatiedzīvotāju
tiesības – brīvi pārvietoties pa visām istabām, skapjiem, plauktiem, traukiem.
Tās bija varen drošas, un mūsu ceļi ikdienā nepārtraukti krustojās. Tomēr nācās
no viņām šķirties, jo sadzīvot mums neizdevās. Tiklīdz sapriecājos, ka beidzot
miers iestājies, tā nez no kurienes uzradās blusas, kuru iepriekš nebija... un
daudz!!! Divas naktis negulēju vispār,
sakosta no galvas līdz kājām, tad braucām uz tuvāko veikalu pēc pretblusu
līdzekļa. Mazā lauku saimniecības veikaliņā, kurā ir pilnīgi viss, ieraudzīju
lielā izvēlē suņu un kaķu pretblusu siksnas... kad ieminējos par tām
saimniekam, viņš gardi nosmējās, un teica, ka viņa sunim tāda esot. A ko, divas
uz kājām, uz rokām, un varēs gulēt mierīgi ! Vienā brīdī pat pilnīgi nopietni sāku apsvērt šādu iespēju. :D :D No
blusām tikām vaļā tikpat ātri, kā no pelēm. Ar odiem un mušām naktīs karoju joprojām, kaut arī uzliku logam pretodu tīklu. Es nepadodos un uz Rīgu nebraucu. Vietējie apkārtnes iedzīvotāji nāk iepazīties un paskatīties uz trako rīdzinieci, kura ievākusies dzīvot pamestā mājā lauka vidū. Puiši, kuri būvē veikaliņu, trešajā dienā kautrīgi man atnes burciņu ar svaigu medu no savas saimniecības bitēm. Tik mīļi!
Pirmo nakti gulēju viena pati svešā mājā lauka vidū, durvīm
bija salauzta atslēga un logam salauzts rāmis, tāpēc tas nevērās ciet. Spuldzīte
piekarināta pie griestiem istabā kurā dzīvoju, citur apgaismojuma nav.
Sirsniņmāja ārā. Tajā naktī bija milzīga vētra, visa māja rībēja un jumts
brakšķēja. Visu laiku likās, ka kāds nāk mājā iekšā. Gultai blakus rokas stiepiena attālumā noliku lukturīti un nazi. :) Ap trijiem naktī vējš
atlauza logu slēģus, un rāmis izkrita ārā. Gāju pa tumsu lietū mēģināt rāmi
iecelt atpakaļ. Labi ka biju iedomājusies nopirkt lukturīti. Ap sešiem no rīta izdevās iemigt, un septiņos uz mobilo piezvanīja vietējā Dzintra ( kura strādā
uz lauka), un paprasīja, vai saimnieks atvedis tomātu stādus. Astoņos viņa
atbrauca, un teica: „ Kas tad tik ilgi guļ, jāstrādā taču” Cēlos augšā, uzvilku
gumijniekus un gāju pāri uzartiem rakumiem uz dīķi mazgāties. Dīķa malā
notupos, un vairāk nebija spēka piecelties, gribējās raudāt, pažēloties nav
kam. J
Mani sabiedrotie : gumijnieki, lukturītis, fotoaparāts un Latvijas Radio 2
Tāda lūk ir realitāte laukos, uzsākot visu no nulles, bet to
visu pilnā mērā kompensē bezgalīgs dabas krāšņums visapkārt, un zeme dod spēku.
J
Lietas, kas man pietrūkst: dzeramais ūdens, duša, jūra
Nepietrūkst: Rīgas kaimiņi, televizors
Turpinājums sekos...
-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
4. jūlijs
Apkrāvusies ar somām pieeju pie savas mājas ārdurīm, un lasu paziņojumu par ūdens atslēgšanu 5.jūlijā sakarā ar hidrauliskā spiediena pārbaudēm. Dzīvojot laukos nesekoju līdzi, kāds šodien datums vai diena. Tāpēc iestājās mērena panika, kamēr nokļuvu dzīvoklī, sameklēju somā mobilo un ar lielu atvieglojumu konstatēju, ka ir 4.jūlijs. Neticami paveicās...
Droši vien tas izklausīsies smieklīgi, bet pēc 3 nedēļu prombūtnes biju gatava sabučot savu balto tualetes podu. Tekošs ūdens no krāna neierobežotā daudzumā likās kā septītais pasaules brīnums... un vēl arī karsts!! Kamēr veļasmašīnā griezās otrā kārta, tikmēr mans pēc ūdens izslāpušais ķermenis baudīja siltā ūdens strūklas...ļoti ilgi. Paprasīju piedošanu saviem istabas augiem, kuri izskatījās pagalam bēdīgi, un steidzos tos dzirdīt. Ik pa brīdim pieķēru sevi prātojot, ka varbūt pietiek sevi mocīt un mest mieru, bet tūlīt pat dzinu prom šīs domas. Jo zināju, ka drīz tiks pabeigti remontdarbi ezera mājā, kurā sākotnēji bija nolemts dzīvot. Trakā Adamsu ģimenīte aiz sienas bļaustījās līdz vieniem naktī, kā parasti. Tomēr es beidzot izgulējos dziļā miegā savā gultiņā, bez pelēm, odiem. un bez bailēm. ka kāds iekļūs mājā pa salauztajām durvīm vai logu. No rīta izbraucot pa sastrēgumiem ārā no Rīgas, man gribējās ātrāk tikt atpakaļ. Piebraucot pie pagaidu mājas, jau pa gabalu ieraudzīju kaut ko dīvainu. Pieejot tuvāk konstatēju, ka blakus sirsniņmājai zemē noliktais lielais, pilnais miskastes maiss ir saplosīts driskās, un tā saturs izkaisīts 15m rādiusā! Mūsējie puiši - galdnieki ( kā izrādās arī mednieki ) teica, ka tās varētu būt bijušas mežacūkas vai jenoti. Sanesu somas un ūdens bunduļus no mašīnas mājā, uzvilku gumijniekus, garos gumijas cimdus, un ķēros pie meža zvēru nakts orģiju seku likvidēšanas. Atkal jauna diena laukos bija sākusies.:)
Pilsētniece laukos ( 3.daļa ) Kaimiņi.
Cilvēki laukos ir ļoti atvērti un draudzīgi. Jau pirmajā nedēļā, padzirdējuši par jaunpienācēju no Rīgas, viens pēc otra nāca iepazīties. Tas bija diezgan neparasti un vienlīdz arī patīkami, jo lielpilsētā bieži vien pat vienas treptelpas kaimiņi nesveicinās. Mani vistuvākie kaimiņi laukos ir bijušie rīdzinieki, kuri izskolojuši, izaudzinājuši trīs bērnus, atstājuši dzīvokli pilsētas centrā un pārvākušies uz dzīvi laukos. Ļoti gaiši un sirsnīgi cilvēki, kādus sen nav gadījies sastapt. Viņi dzīvo rančo tipa namiņā, kuram blakus atrodas treileris, siltumnīca, veca koka klēts ar lielu uzrakstu RĪGA virsū, tāds kā lidmašīnas propelleris uz staba, un visai šai saimniecībai priekšā. koka būdā liels, vecs sanbernārs, kurš joprojām cītīgi pilda sarga pienākumus. Lai gan var redzēt, ka diezgan negribīgi, jo labprātāk viņš guļ saulītē, ko arī ir pelnījis viņa cienījamā vecumā. Saimniekiem ir arī vistas, pīles, Hailanderu šķirnes un zilās govis, te katram dzīvniekam ir savs vārds. un tie visi kopā draudzīgi sadzīvo. Aizgājām pie viņiem paciemoties, kad pie manis kādā brīvdienā atbrauca ciemos rīdzinieki. Kaimiņi izrādīja visu savu saimniecību, un tad gājām barot skaistās, dubļos izvārtījušās gotiņas. Bija ļoti karsta diena un govīm uzbrūk dunduru bari, tāpēc pļavā nolikta liela baļļa ar ūdeni un zemē salietais ūdens izveidojis mazu, dubļainu dīķīti, kurā tad arī govis labpatikā vārtījās. Tikām iepazīstināti ar katru gotiņu, kā to sauc un cik veca. Vārdi tām bija ļoti interesanti, bet atcerējos tikai dažus - Estere, Naomi, Bufalo... Dažas govis atšķīrās no pārējām, tāpēc vaicāju, kas tā par šķirni. Saimniece mazliet saminstinājās, un tad ar smaidu teica: " Tie ir Hailanderi, kas bija piegājuši pārāk tuvu pie Šarolē govīm." :)) Arī pa ziemu tās dzīvo ārā un mēdz gadīties, ka teliņi dzimstot sniegā.
Jau kādu laiku es apzināti esmu distancējusies no dažādiem mobīlajām aplikācijām - Viber, Whatsapp, Instagram, kā arī "aizgājusi" no Twitter. Laiks - ir pats dārgākais, kas cilvēkam ir dots, tāpēc es izvēlos sev to neatņemt. Man par lielu pārsteigumu laucinieki visai plaši pielieto šos rīkus, un Hailanderu saimniece pajautāja, vai man ir telefonā Viber, ka tad došot ziņu, kad var atnākt pēc svaigām vistu vai pīļu olām. Mans dēls pamatīgi uzjautrinājās par situāciju, zinot, ka neizmantoju šo aplikāciju un redzot, kā mēģinu izgrozīties no situācijas.:D Kad pateicu, ka nelietoju Viber, viņa iesaucās: " Es gan visu laiku izmantoju, bet vecais tikai Youtube skatās." :)
Vienu dienu bija atbraukuši tēvs ar dēlu no tuvējās saimniecības, kuri gan tur lopus, gan nodarbojas ar biezpiena un siera mājražošanu. Pēc skata abi izskatījās pēc armēņiem, tāpēc izbrīnījos, kad tie mani uzrunāja latviešu valodā. Runāja tikai tēvs, bet dēls tikmēr neatraudamies bezkaunīgi blenza uz manām saulē iedegušajām kājām. Apmierinājuši savu ziņkāri, tie devās prom. Uzreiz sapratu, ka pēc biezpiena pie viņiem nebraukšu.
Nākamie bija atkal tēvs ar dēlu. Esot mednieki, kuriem bijušais mājas saimnieks esot ļāvis medīt mežacūkas aiz lauka un bebrus dīķī. Tēvs bija uzcirties izejamās štātēs, mednieku cepuri galvā un tai piespraustu putna spalvu. Ļoti jautrs un dzīvespriecīgs, viņš smejoties demonstrēja savus trīs bebra zobus mutē. Žēl, ka nebija fotoaparāta pie rokas. Tāpat kā iepriekšējā gadījumā tēvs runāja, bet dēls blakus paklausīgi stāvēja un visu laiku smaidīja. Izskatījās, ka skolā viņš nekad nav gājis.:)
Manī radās nojausma, ka šie kaimiņi meklē, kur izprecināt savus jau krietni pieaugušos dēlus, kā arī pārliecība, ka tas viņiem nekad neizdosies,
Mednieki un medības šeit ir ierasta lieta, un gribot negribot, ar to nākas saskarties... par to citreiz.
12.jūlijs
Tā runā, ka pilsētā dzīvot no drošības apsvērumiem ir daudz bīstamāk, nekā laukos. Droši vien, ka tā
arī ir, bet man vienai pašai dzīvojot lauku mājā, tumšajos vakaros un naktīs ir bailīgi. Vecās durvis un logi pilnīgi nekādu drošību negarantē, dažādas neparastas skaņas ārā, un bēniņos it kā kāds staigātu... brrr...
Kādu laiku atpakaļ līdz vēlai naktij strādāju, un pusdivos izdzirdēju, ka tiek raustītas ārdurvis, pēc brīža dzirdu gāžoties baļķus, kuri bija atstutēti pret sienu mājas galā, tad ātrus soļus aiz loga apkārt mājai. Biju pārbijusies ne pa jokam, sirds sitās aizvien straujāk, tad paķēru mobīlo un zvanīju savam priekšniekam, kurš šajā laikā protams gulēja. Viņš rīkojās operatīvi, uzdeva dažus jautājumus, un teica, ka izsūta pie manis savu darbinieku, kurš dzīvo vistuvāk man, kādus 7 km. Kamēr gaidīju Mārtiņu, priekšnieks ik pa brīdim ar mani sazinājās. Bija versija, ka varbūt kādi meža zvēri, bet tie taču durvis neraustītu. Pēkšņi atkal izdzirdēju aiz loga brīkšķus un skrienoša cilvēka soļus, vēl skaļāk nekā iepriekš. Pēc brīža kaut kas klauvēja pie durvīm, Mārtiņš tik ātri vēl nevarēja būt, un viņš taču būtu zvanījis... Pa to laiku, apbruņojusies ar virtuves nazi, koka mietu un mašīnas atslēgām rokā, taisījos lekt ārā pa logu, kas iziet otrā mājas pusē. Tomēr pirms tam saņēmu drosmi un pieejot pie durvīm vaicāju: " Mārtiņ, tas tu?"...klusums, vaicāju atkal...klusums, tad knapi sadzirdēju pazīstamu balsi, un vilku vaļā durvju aizbīdāmo bultu. Tur stāvēja aizelsies Mārtiņš kaut kādā mednieka tērpā, esot apskrējis apkārt mājai pa karstām pēdām, bet neviena neredzējis. Es no stresa gandrīz sabļāvu uz viņa, ka mani vēlreiz pārbiedēja, un nepiezvanīja, ka ir jau piebraucis, tomēr biju neizsakāmi priecīga viņu redzot. Mājai no piebraucamā ceļa nav logu, tāpēc vējainā laikā nevar dzirdēt mašīnas braucot. Paņēmis no manis lukturīti, viņš aizgāja vēlreiz apgaitā.
Šeit laukos cilvēki ir daudz vērīgāki, un saglabājuši pirmatnējos instinktus, pamana katru sīkumu, atšķir tumsā vai lietū savas pēdas no svešām, atpazīst svešas smaržas. Vēlāk apspriedām, kas tas varēja būt, un visticamākā versija, ka gribēja zagt kādu galdniecības aprīkojumu, instrumentus vai materiālus, kuri veikala būvniecības dēļ šeit tiek atstāti pa nakti. Lieki piebilst, ka līdz rītausmai aizmigt nevarēju... Nākamās dienas sarakste ar saimnieku :)
Šeit, laukos, lai uzzinātu vietējos jaunumus, internets nav vajadzīgs. Nākamajā dienā jau visa apkaime zināja par šo atgadījumu, tāpat arī pilnīgi viss, ko kādam esmu teikusi, tiek izplatīts Twitter ātrumā. :)
Vēl bija ieteikumi no apkārtējiem iestāties mednieku kursos, dabūt atļauju un iegādāties ieroci :) Parasti cilvēki pirms gulēšanas nomierinās un relaksējas, bet es pārbaudu visus durju slēģus, aizbīdņus, nolieku pa rokai pašaizsardzības ieročus, un tad mēģinu ignorēt kaut kādu nakts dzīvnieku izraisītus trokšņus un iemigt. Nezinu gan cik ilgi šādā režīmā izturēšu, jo man uzticēto darba pienākumu apjoms, pagaidu dzīvesvieta ( jau mēnesi) būvdarbu epicentrā, ar tam raksturīgo trokšņu intensitāti un miega trūkums, ir radījis pastāvīgu sasprindzinājumu un stresu, no kura bēgu prom no pilsētas uz laukiem. :))
Vakar, vienos naktī, man piezvanīja strādnieks, kurš jau trīs nedēļas remontē ezera māju, kurā man bija paredzēts dzīvot. Šodien no rīta viņš strādāt neatbrauca, un jau pēcpusdienā visi zināja, ka šis " uzkāpis uz korķa". Esot redzēts pērkot "Bonapartu". Galvenais dienas jautājums bija, cik ilgi viņam tas "plosts" parasti ilgst, jo palika nepabeigti darbi aptuveni uz divām dienām. Viņš kaut ko vāvuļoja, ka šodien bija viens svarīgs cilvēks jāsatiek... es pavaicāju, vai Bonaparts? Viņš pārsteigts - Kā tu zini?! Atbildēju, ka lauku Twitteris ziņoja... uz ko viņš atkal jautā - Kurš tas ir?! :D Kad vaicāju, kādēļ viņš dzer, sākās sirdi plosošs stāsts par to, kā viņš deviņdesmito gadu sākumā Kalnu Karabahā esot karojis un ka tā viņam esot trauma līdz pat šim brīdim. Es teicu, ka ne Kalnu Karabaha, ne kas cits, nav attaisnojums dzeršanai, un lai beidz melot pirmkārt pats sev un citiem. Tad viņš ātri nomainīja tēmu un paziņoja, ka tādai sievietei kā es, noteikti vajadzīga "otra puse". Viņš varot mani aizvest uz " Velna grāvi", kur visas manas vēlēšanās piepildīšoties, vai arī nakšņot mežā kopā ar stirnām un mežacūkām.:D Es pavaicāju, ar ko viņš taisās mani uz turieni aizvest, vai ar riteni? Neliela pauze, un tad atbilde: " Bet tev taču masīna ir". Teicu, ka tad jau sanāk, ka es viņu aizvedīšu, nevis viņš mani, un pieklājīgi atteicos.:) Jau kuro nakti mana apņemšanās aiziet laicīgi gulēt izplēn, bet rīt atkal agri jāceļas, jo jābrauc pie galdnieka veikalam durvis pasūtīt...
P.s. Starp citu galdieks, ar kuru bija norunāta tikšanās nākamajā rītā Aizkraukles centrā, vienkārši neieradās, uz zvaniem un īsziņām neatbild. Nojaušu, ka arī šajā gadījumā pie vainas varētu būt Bonaparts :) Vietējā darbaspēka izmantošana protams sanāk daudz lētāk, bet tad runāt par kopīgajiem būvniecības termiņiem šādā kontekstā nepienākas...
Naktssardzē... jeb ar bitēm nekad neko nevar zināt...
Šodien saelpojos svaigi krāsotā, nu jau ceturtā plakāta
izgarojumus, un radās iedvesma atkal kaut ko uzrakstīt.:) Līdz Rokpelnim man
protams tālu un ampluā cits, bet jāsāk trenēties, jo nākamnedēļ beidzot
pārvākšos uz māju, kurā rakstnieks ir dzīvojis. :)
Vakar vakarā atcerējos, ka neaizvēru ciet šlagbaumu no
piebraucamā ceļa, un ap divpadsmitiem naktī izgāju ārā.
Pie veikala uz grantētā laukuma tumsā stāv busiņš ar
piekabi, un uz tās kaut kas sakrāmēts. Pēc nesenā nakts trillera (spiest šeit) biju kļuvusi ļoti piesardzīga. Nevienu cilvēku neredzēja. Pirmā doma bija ka
zog bruģi, kuru šodien atveda, tāpēc iegāju ātri atpakaļ mājā, paņēmu piparu gāzes baloniņu, mobilo
telefonu, mašīnas atslēgas un devos izlūkgājienā.
Busiņa kabīnē neviena
nebija, mūsu bruģis uz vietas. Nodomāju, ka varbūt kāds garāmbraucošs šoferis
izmanto mūsu TOI tualetes, kas atrodas
privātīpašuma teritorijā un nolēmu pagaidīt. Tad pēkšņi no mājas puses tumsā
parādās cilvēks, un pēc brīža redzu, ka tas ir Artis, kurš strādā mūsu
uzņēmumā. Izrādās, šis ar tēvu atvedis stropus ar bitēm, ko uzlikt lauka malā
aiz mājas. Jāved esot naktī, kamēr bites guļ. Teicu, ka viņi mani kārtējo reizi
pārbiedējuši, un varēja taču arī kāds mani pabrīdināt, ka naktī stropus vedīs,
uz ko tie tikai nosmējās.
Bites ir viņu pašu bizness un medus labs - tīra prece un
augsta darba kultūra, ko ne visi bitenieki nodrošina. Tāpēc saimnieks bija palūdzis, lai viņi
atved savus stropus arī pie mums.
Aizgāju līdzi
apskatīties, kā uzstāda stropus. Katrā no augšas tika rūpīgi ielikts spilvens,
lai aukstajās naktīs bitēm nesaltu. Stropi vienmēr tiekot uzstādīti ar skreju
uz austrumiem, pret sauli, lai tās agri mostos un sāktu strādāt. Jāpamēģina arī
man tā, jo esmu nelabojams naktsputns... lai gan tiko sapratu, ka tieši tā arī
šeit guļu, bet neko tas nelīdz! :) Vienā stropā esot apmēram 10000 bišu, un vākt
medu tās lido līdz 5 km attālumā. Vecais teica, ka tagad man katru rītu un
vakaru jāpārskaita cik bites izlido, un cik atgriežas atpakaļ. Un vēl, ka man
notikti vajagot divstobreni šeit dzīvojot. :)
Nākamajā dienā noziņoju lauku "Twitterī", ka
turpmāk šādas nakts vizītes bez pieteikuma var beigties ar šāvienu bez
brīdinājuma, kaut arī ieroča man nav... pagaidām. :)
Nākošajā dienā aizgāju apskatīties, kā bitītes jūtas jaunajā
vietā. Neesmu nekāds bišu speciālists, bet izskatījās, ka tās ir manāmi
satrauktas, sanākušas lielā barā uz
sapulci. Pēc dažām dienām tās bija apradušas ar jauno dzīvesvietu, atradušas smaržīgo sarkanā āboliņa pļavu, un čakli nesa medu.
Lauku māja.
Lauku māja.
Kā jau iepriekš rakstīju, pārceļoties uz darbu laukos, man tika piedāvāts dzīvot vecā, pamestā lauku mājā, kurā 10 gadus neviens nav dzīvojis. Agrāk šeit dzīvojis un radījis savus gara darbus dzejnieks Jānis Rokpelnis. Tie, kas ir iegādājušies vai apdzīvojuši pamestās lauku mājas, ļoti labi zin, ko tas nozīmē.:) Neaprakstīšu šo garo procesu, par to var visās niansēs izlasīt FB sadaļā " Māja meklē cilvēku", kur arī es smēlos daudz zināšanu un atradu atbildes uz jautājumiem. Vietējais pagasta strādnieks tika nolīgts veikt šos darbus un ātro kosmētisko remontu divās istabās, kuras apdzīvošu. Tika iztīrītas krāsnis, atjaunota malkas plīts, uzstādīta santehnika un ievilkts mājā ūdens no akas. Strādnieks pazuda, kad bija palikuši darbi 2 -3 dienām. Esot uzkāpis uz "korķa", un cik ilgi viņam tas mēdzot būt, neviens nemācēja pateikt. Virtuves rozetei no diviem kontaktiem strādā tikai viens, tāpēc tējkannu un elektrisko plītiņu var lietot tikai pamīšus, pārspraužot kontaktdakšu. Priekšnamā un mājas ārpusē gaismas nav, tāpēc vakaros, kad aizvien ātrāk satumst, maldos melnā tumsā ar lukturīti. No akas tika izcelta kaudze ar satrunējušu dubļu masu, sarūsējuši dzelži, 4 automobiļu numuri un Nokia telefons.
Veikala būvniecība un dizains aizņem ļoti daudz laika, tomēr izdevās darba procesā šo to interesantu izveidot arī lauku mājā, lai pašai būtu tur patīkamāk atrasties. Jācer, ka saimniekiem pēc remonta un sakopšanas darbiem izdosies atrast mājai labu pircēju. Tikmēr es sadraudzējos ar mājas gariņiem, kuri mīt otrajā stāvā, un pati saimniekoju pirmajā.
Gultā ar "Cielaviņu" un piparu gāzi.
Pēc garas darba dienas vakarā aizbraucu uz tuvāko veikalu (
10km ) Koknesē pēc dzeramā ūdens. Paņēmu ūdeni un jau taisījos iet uz kasi, bet
kaut kas dīdīja mani izmest līkumu pa veikalu. Bija sajūta, ka vēl kaut ko
vajag, tikai nezināju ko. Un te nu tā bija – „ Cielaviņa”. Kādu minūti stāvēju,
skatījos un domāju, nu nē taču... ko es iesākšu viena pati ar veselu torti.
Tikmēr galvā skanēja... tu jau sen biji to pelnījusi, un kāpēc gan nē... :) Paņēmu torti, un
mājupceļā piepeši atskārtu, ka šodien ir tieši divi mēneši, kopš dzīvoju un
strādāju laukos, kaut arī ir sajūta, ka esmu šeit jau vismaz pusgadu. Šaubas un sirdsapziņas
pārmetumi par spontāno rīcību uzreiz pagaisa, tāpēc noskaņojos nosvinēt. Par cik šeit man nav
pieejams tīrs, veselībai nekaitīgs ūdens, tad arī trauku mazgāšana ir problemātiska.
Tādēļ nolemju nesmērēt traukus un ēst torti tieši no iepakojuma kastes. Laikam
pamazām sāku pārvērsties par mežoni :D Iespraudu tortē karoti un uzjautrinoties
par procesu sāku to ēst tieši no vidus! Bija neaprakstāma prieka sajūta, darīt
tā kā gribās, nevis kā bērnībā tiek mācīts, un vēlāk pieklājība vai etiķete
prasa. Prātam, kurš tiek pārlieku noslogots, ir jāļauj atpūsties. Meditēt vai
skaitīt mantras man īpaši labi nepadodas, tādēļ atrodu citus veidus, kā „atslēgties”.
Gudri tas protams nav – naktī ēst torti, toties pozitīvas emocijas garantētas.
Izskatās, manas svinības ieilgs, jo šonakt mājā dīvainas
skaņas. Visu laiku kaut kādi trokšņi mājas neapdzīvotajā daļā un aiz logiem,
tādi kā belzieni pa sienām, it kā otrajā stāvā kāds staigātu... pavisam
neomulīgi. Pēc Helovīna šonakt nemaz nealkstu, bet izskatās, ka tas jau ir
sācies. Par šīs mājas vēsturi kaut kas tiek noklusēts, tā dzirdēju no vietējiem.
Puišiem, kas palīdzēja pārvest mēbeles uz šejieni, jokojoties teicu, ka jānoskatās
vēlreiz „ Home Alone”, kā cīnīties pret nelūgtiem viesiem, bet viens no viņiem
teica, ka vajagot drīzāk „ Zāģis-1 „ vai
„ Zāģis-2” :D Tagad smiekli nemaz
nenāk, jo trokšņi turpinās... Sēžu gultā ar piparu gāzes baloniņu, un saprotu,
ka līdz rītausmai neaizmigšu. Gribās aiznaglot visus logus un durvis ar dēļiem,
kā kara laikā... vai arī kāpt mašīnā un braukt projām no šejienes.
Ap pusčetriem trokšņi sāk mazināties, un cerības izdzīvot līdz rītam pieaug. Esmu sagaidījusi rītausmu, un tikai tagad ienāca prātā, ka varbūt vajadzēja jau vakarā atmūķēt augšstāvu un aiznest pustorti uz turieni. Varbūt tad nebūtu bijis tāds tracis.. :)
Brīvdiena.
Pēc negulētas nakts, manas brīvdienas rīts iesākās vēlu. Sapratu, ka visu ieplānoto šodien paveikt neizdosies, un vispirms devos uz klēti pēc malkas. Rīta rosmes vietā nedaudz paskaldīju malku, un jau jutos nogurusi. :) Ārā līst... iekūru krāsni, un pagatavoju karsto ingvera-medus dzērienu. Malkojot to un veroties uguns liesmās saprotu, ka vēl vienu tādu nakti neizturēšu, tādēļ pats svarīgākais šobrīd ir drošības jautājums. Nezinu gan no kā jābaidās, no mājas spokiem, gariem, vilkačiem vai žurkām, caunām, jenotiem un citiem zvēriem... bet vispār saprotu, ka vienīgais no kā jābaidās, tie ir cilvēki. Divas stundas zāģēju dēļus un nagloju ciet vecās sānu ieejas durvis, betonēju ciet žurku izgrauztos caurumus, saprotot, ka tas ir bezjēdzīgi, jo sienu satrunējušie dēļi un šķeltā akmens pamati ir daudzviet pilnībā noārdījušies. Tomēr pēc padarītā prāts mierīgāks, un es pārslēdzos uz patīkamākām nodarbēm. Paēdu brokastis un samarinēju dzeltenos kabačus burciņās.
Tikmēr no vecās akas, kur tikta veikta atkārtota tīrīšana un dezinfekcija, sūknējas ārā ūdens, Jācer, ka kādreiz to varēs izmantot sadzīvē, jo pirms tam veiktā ūdens analīze uzrādīja lielu daudzumu cilvēkam kaitīgo baktēriju, un es to diemžēl paspēju izjust uz savas ādas.:(
Beidzot esmu atradusi, kur laukos iegādāties dabīgu pārtiku, kaut arī sākumā tas nemaz nebija tik viegli, jo paziņu loks ir ļoti ierobežots. Vistas, paipalas, pīles un to olas, vakar sarunāju arī biezpienu. Par cik dzīvoju blakus Lobes ezeram, kur visi apkārtnes iedzīvotāji makšķerē, tad sarunāt zivis arī nav problēma. Vienu dienu uzņēmuma darbinieks man atveda līni un gailenes, citu dienu nelielu samiņu no Daugavas. Ogas un augļi visapkārt - dārzā un mežā.
Pēcpusdien braucu pie Dzintras pēc pasūtītās vistas, bet izrādījās, ka tas ir gailis ( kā viņa saka - skrējējvista ), un prezentā vēl paipala un olas. Teicu Dzintrai, ka man tik daudz uzreiz nevajag, bet viņa tik noteica, ka gaili met katlā zupai, bet paipalu iemarinē. :D Jau gribēju meklēt recepti marinēšanai, kad iedomājos, ka varu taču to uzgrillēt lielajā maizes krāsnī, ko arī izdarīju. Vakariņas sanāca ekskluzīvas, un es sajutos, kā viduslaikos vai kā Robinsons Krūzo. :))
20.08.16
Bloga rakstīšanai laika paliek aizvien mazāk, un daru to pārsvarā vēlu vakarā vai naktī, kad visi darbi apdarīti. Bildes pa vasaru ir sabildētas tik daudz, ka varēšu tās publicēt līdz Ziemassvētkiem.:) " Un kāda no tā visa jēga...? ", filozofiski vaicāja kāds mans draugs. Es nezinu... iespējams, nekāda. Domāju, ka tā ir vēlme dalīties savās sajūtās ar citiem. Ar tiem, kuri vasaru pavada kondicionētos ofisos un birojos, ar pilsētniekiem, kuriem vasaras skaistākais notikums ir kārtējais festivāls vai kāds pikniks. Stāsts ir par to, ka var dzīvot arī savādāk... ka patiesībā cilvēkam ir vajadzīgs tik maz, lai justos laimīgam... Mēs dzīvojam vienreiz, tāpēc nav jābaidās no pārmaiņām, izejot no sev pierastās komforta zonas. Padzīvojot laukos, ļoti ātri tiek atrastas atbildes uz visiem iepriekš sev neatbildētiem jautājumiem, vai pareizāk sakot tie vienkārši pārstāj pastāvēt kā tādi un būt aktuāli. Te cilvēks izjūt savu piederību dabai un visumam, elpojot vienā ritmā ar to, kuras varenais spēks diktē noteikumus, nevis valdība, priekšnieks vai sabiedrība. Šeit nav vajadzīgas modernas trenažieru zāles, jo zāle ir visapkārt un jāpļauj tā regulāri.:) It kā spēcīgs un sportisks pilsētnieks, padarbojoties pusi dienas lauku mājas darbos, sajutās tik noguris, ka pat iebraukt ar laivu ezerā makšķerēt vairs nespēja.:)) Fiziskā slodze priekš vidējā pilsētnieka ir pamatīga, un darbu šeit daudz un katru dienu. Toties ātri redzi sava darba rezultātus, kas sniedz gandarījumu un prieku.
Pēc ilgā lietus perioda šodien beidzot atkal vasarīgi saulains un silts laiks. No rīta dārzā izrullēju jogas paklājiņu un izbaudu aizejošās vasaras saules starus. Uz brīdi pavīdēja doma, varbūt manikīrs, pedikīrs... bet uzreiz sapratu, ka vēl kādu laiku nebūs aktuāli. :) Īsti atslābināties nesanāk, jo nepārtraukti lien virsū kukaiņi un skudras, kā arī domas par neskaitāmiem darāmajiem darbiem mieru nedod. Dzīvojot laukos man diennaktī hroniski nepietiek stundu, lai varētu visu paspēt, tāpēc ceļos augšā un eju darbos.
Uzlieku vārīt bietes, burkānus un sanesu mājā malku. Par cik man šeit nav neviena krēsla, izņemot saliekamo makšķernieku krēslu, uzmeistaroju fikso ķeblīti, izmantojot figūrzāģi.
Mēģinu sazāģēt ābeļu un liepu resnos zarus ripiņās krūzīšu paliktnīšiem, bet figūrzāģis tam nav īsti piemērots, jo nav paredzēts tik resnam apaļkokam. Ja es būtu vīrietis, tad pilnīgi noteikti nodarbotos ar galdniecību, tik ļoti man patīk ņemties ar koku. Domāju, tas man no tēva mantots, jo viņš visas mēbeles izgatavoja savām rokām, pats būdams zinātnieks. Ja citas sievietes sapņo par jaunām kurpēm vai somiņu, tad es par kompaktu benzīna motorzāģi, kurš ļoti pietrūkst manā darbarīku un instrumentu kolekcijā. Varētu kāds man uzdāvināt...:)
"Depo" pirktās koka kastītes tiek ietonētas ar lineļļas beici, tā kļūstot manuprāt daudz pievilcīgākas.
Vēlāk salasu savus mīļākos rožābolus, sagriežu ripiņās un saveru ābolu krelles. jo šodien ir ideāls laiks, lai vītinātu tos saulē un vējā.
Beidzot izsūknēju mašīnas salonu, kas jau izskatās, kā pēc pusgada ekspedīcijas nekurienē. Visu laiku atlieku apnicīgo trauku un katlu mazgāšanu lielajā bļodā, lejot ūdeni no bunduļiem un skalojot ar krūzi, jo akas ūdens vēl joprojām nav lietojams. Tomēr saņemos, un daru to, jo vairāk nav neviena tīra šķīvja un karotes. Šis ir arī konservēšanas laiks, kad top krājumi ziemai, un to nu es nekādi nevaru palaist garām, arī neskatoties uz ūdens trūkumu, vienīgi tas aizņem trīs reizes vairāk laika un pūļu nekā parasti. Šovasar eksperimentēju un pirmo reizi pagatavoju Latgales salātus un citus gardumus.
Kā tālāk risinājās notikumi? Laba lasāmviela !
AtbildētDzēst